Mazapjoma dīķsaimniecība klimata svārstību apstākļos – ilgtspējīgas pārvaldības izaicinājumi un iespējas
Pēdējā ziema daudzviet Latvijā kļuva par nopietnu pārbaudījumu nelielām ūdenstilpēm un tajās esošajām zivju populācijām. Pavasarī pēc ledus nokušanas atklājās, ka atsevišķos dīķos zivju ziemošana bijusi veiksmīga, kamēr citviet novērota būtiska zivju bojāeja. Īpaši jutīgas izrādījās seklākas un aizaugušākas ūdenstilpes, kur ziemas periodā straujāk veidojas skābekļa deficīts.
Šādas situācijas izgaismo plašāku problēmu loku, kas saistīts ar klimata mainību, mazo ūdens ekosistēmu noturību un zināšanās balstītu dīķsaimniecības pārvaldību. Zivju bojāeja ziemā bieži vien nav viena atsevišķa faktora rezultāts, bet vairāku procesu kombinācija – ilgstoša ledus sega, organisko vielu sadalīšanās, ierobežota ūdens apmaiņa un nepietiekama aerācija.
No ilgtspējīgas akvakultūras perspektīvas būtiska nozīme ir preventīvai pieejai. Praktiskā pieredze rāda, ka savlaicīga ūdens aerācijas nodrošināšana var būt izšķiroša zivju izdzīvošanai ziemas periodā. Tas norāda uz nepieciešamību mazapjoma dīķsaimniecībā domāt ne tikai par zivju audzēšanu sezonas laikā, bet par ūdens ekosistēmas pārvaldību visa gada griezumā.
Vienlaikus pavasaris aktualizē arī jautājumu par vietējās pārtikas ražošanas potenciālu. Latvijā arvien biežāk tiek diskutēts par pieeju, kur piemājas dīķis tiek izmantots ne tikai rekreācijai, bet arī pašu patēriņam paredzētu zivju audzēšanai. Šāda pieeja sasaucas ar plašākām Eiropas tendencēm, kur pieaug interese par īsajām pārtikas piegādes ķēdēm, lokālu ražošanu un ilgtspējīgākām pārtikas sistēmām.
Mazapjoma akvakultūrā būtiska ir piemērotu zivju sugu izvēle atbilstoši konkrētajiem vides apstākļiem. Ūdens temperatūra, skābekļa režīms un dīķa dziļums būtiski ietekmē to, vai konkrētajā ūdenstilpē piemērotākas būs aukstūdeņu vai siltūdeņu zivis. Tas apliecina, ka ilgtspējīga dīķsaimniecība balstās nevis universālos risinājumos, bet pielāgotā pieejā katrai ūdenstilpei.
Svarīgs aspekts ir arī resursu efektīva izmantošana. Mūsdienīgas barošanas pieejas ļauj vienlaikus uzlabot zivju pieaugumu un samazināt barības vielu nonākšanu ūdenī, tādējādi mazinot ietekmi uz vidi. Līdz ar to diskusijas par mazapjoma akvakultūru arvien biežāk ietver ne tikai ražošanas jautājumus, bet arī ūdens kvalitātes, ekosistēmu noturības un vietējās pārtikas drošības aspektus.
Par šiem jautājumiem 2025. gada 28. aprīlī Valmieras novadā, Rūjienas Tautskolā (Skolas ielā 8a, Rūjienā), notiks seminārs “Zivju dīķis kā mazdārziņš: Seminārs pašpatēriņa zivju audzētājiem”, ko organizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs kopā ar Zivsaimniecības sadarbības tīklu. Seminārā plānots apspriest praktiskus risinājumus dīķu apsaimniekošanā, zivju audzēšanas modeļus, sezonālās pārvaldības jautājumus un pieejas ilgtspējīgākai mazapjoma akvakultūras attīstībai. Plašāka informācija par semināru pieejama šeit.
AQUA4DEV-BS projekta kontekstā šādi piemēri papildina izpratni par tradicionālās un mazapjoma iekšzemes akvakultūras lomu Baltijas reģionā. Tie uzsver nepieciešamību attīstīt integrētas pārvaldības pieejas, kas vienlaikus stiprina vietējo pārtikas sistēmu noturību, veicina sabiedrības iesaisti un respektē ūdens ekosistēmu ekoloģiskās robežas.
Informācija sagatavota Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021.–2027. gadam 1.1.1. specifiskā atbalsta mērķa “Pētniecības un inovāciju kapacitātes stiprināšana un progresīvu tehnoloģiju ieviešana kopējā P&A sistēmā” 1.1.1.9. pasākuma “Pēcdoktorantūras pētījumi” pētniecības pieteikuma Nr. 1.1.1.9/LZP/2/25/218 “Tradicionālās un recirkulācijas iekšzemes akvakultūras potenciāls iekļaujošai un viedai zivsaimniecības attīstībai Baltijas valstīs (AQUA4DEV-BS)” ietvaros.