Augsnes ielabošanai un auglības nodrošināšanai lauksaimniecībā tiek izmantoti dažādi mēslošanas līdzekļi, no kuriem liela daļa ir minerālmēsli – rūpnieciski ražoti mēslošanas līdzekļi, no kuriem daudzi tiek ražoti vispirms iegūstot derīgos izrakteņus un tad tos pārstrādājot. Piemēram, fosfora minerālmēslu ražošanai gadā tiek iegūts vairāk nekā 130 milj. t fosforu saturošu minerālu, kas tālāk tiek apstrādāti ar skābēm vai termiski. Lai mazinātu resursu un enerģijas patēriņu, kā arī jau esošo atkritumu daudzumu, arī lauksaimniecībā iespējams izmantot otrreizējās izejvielas. Daudzi organiskie mēslojumi satur ne vien augu barības elementus, bet uzlabo arī augsnes struktūru.
Kas izmantojams kā otrreizējā izejviela lauksaimniecībā?
No uz lauka audzētajiem augiem izmantojami zaļmēsli un augu atliekas, piemēram, augu lapas, salmi. Plaši lauksaimniecībā no lauksaimnieciskās ražošanas izmanto dzīvnieku izdalījumus – pakaišu, bezpakaišu kūtsmēslus, vircu, putnu mēslus, guano nogulumus (daļēji sadalījušies putnu, sikspārņu, roņu ekskrementi), kā arī digestātus un dažādus kompostus (lai dažādu materiālu izmantošana būtu efektīvāka, vai lai samazinātu nevēlamu materiālu klātbūtni, dažādu organisko un minerālvielu maisījumi tiek kompostēti). No cilvēku atkritumiem izmantojamas notekūdeņu dūņas, bioloģiskie atkritumi, kā arī dažādi citi rūpnieciskie un ražošanas blakus atkritum un blakusprodukti – augļu un dārzeņu, spirta (satur daudz barības vielu), cukura, cietes, gaļas un zivju pārstrādes, farmaceitiskās rūpniecības, tekstilrūpnīcu, ādas apstrādes u.c. pārstrādes atkritumi. Atkritumi, kas var būt piesārņoti ar infekciju ierosinātājiem, helmintiem, kaitēkļiem un slimībām ir jākompostē, bet materiālus ar augstu smago metālu piesārņojumu izmantot nevar.
Otrreizējais resurss – dažādas augu atliekas
Augsnes auglības palielināšanai tiek izmantoti zaļmēsli, kas parasti ir ātraudzīgas kultūras, kas starp ražas novākšanu un sēju nodrošina barības elementu neizskalošanos. Tos iestrādājot augsnē tiek iestrādāts arī N, P, K (pamatelementi, kas augam ir ļoti nepieciešami). Arī dārzā audzēto kultūraugu lapas var veiksmīgi tikt izmantotas kā zaļmēsojums, sevišķi biešu lapas (piemēram, no 10 t lopbarības biešu to lapu satur 32 kg N, 8 kg P2O5, 64 kg K2O). Salmi kā graudu ražas atliekas ir plaši izmantots mēslojums, to ātrākai sadalīšanai nepieciešams tos sasmalcināt. Salmu iedarbība ir ilgstoša, to saturs atkarīgs no kultūrauga, 1 t salmu satur vidēji 4-5 kg N, 2 kg P2O5, 9-16 kg K2O, no tās veidojas aptuveni 0.5 t humusa. No koksnes pārstrādes atkritumiem augsnes ielabošanai var tikti izmantotas zāģu skaidas (arī pakaišiem), ēveļskaidas, gateru atkritumi, koku mizas. To trūkums ir mainīgs ķīmiskais sastāvs un grūti noārdāmo vielu saturs (celuloze, lignīns, sveķvielas), līdz ar to tās ilgstoši jākompostē. Jūras mēsli ir vētras laikā izskalotas sārtaļģes un brūnaļģes, kas satur 2.8% N, 0.3% P2O5, 3.5% K2O, kā arī I, Br, tie izmantojami dažādu augu mēslošanai, sevišķi dārzos, gan svaigā, gan komposta veidā.
Otrreizējais resurss – koksnes pelni
Kaļķošanai un mēslošanai izmantojami pelni, piemēram, koksnes pelni satur ap 29-35% Ca, 4% P2O5, 9-13% K2O, līdz ar to tie ir arī labs kālija mēslojuma avots. Par vērtīgākiem uzskatāmi lapu koku pelni. Dažādās lielākajās Latvijas kurtuvēs tiek izmantota šķelda, mizas un mežistrādes atkritumi, un saražots liels apjoms koksnes pelnu. Piemēram, Rīgā no četrām AS “Rīgas siltums” kurtuvēm (Daugavgrīvas, Vecmīlgrāvja, Zaslauka, Ziepniekkalna) gadā tiek saražots 700 t koksnes pelnu, bet Liepājā SIA “Liepājas enerģija” saražo 1600 t pelnu. Koksnes pelni tiek izmantoti gan lauksaimniecībā, gan mežsaimniecībā, kā arī privātmāju īpašnieki tos var izmantot savos dārzos kā augsnes skābuma neitralizētāju, mēslošana un augu aizsardzības līdzekli. Tieši Ziemeļvalstīs, sakarā ar mežu platībām un koksnes resursiem, kā arī kurināšanu, izplatīta koksnes pelnu izmantošana. Vienīgi pelni var saturēt smagos metālus, līdz ar to lauksaimniecībā tos ieteicamāk izmantot nepārtikas augu mēslošanā, piemēram, īscirtmēru plantācijām.
Otrreizējie resursi – kaļķošanas materiāli
Vairāki ražošanas atkritumprodukti var tikt izmantoti kaļķošanai – dolomītu atsijas (satur ap 21% Ca, 13% Mg), kas ir dolomītšķembu ražošanas atkritumprodukts; filtrkaļķi (13% Ca, arī nedaudz N, P, K), kas ir cukurrūpniecības atkritumprodukts; elektrofiltru putekļi (32% Ca, 1.6% Mg), kas ir, piemēram, cementa rūpniecības atkritumprodukts, bet tie var saturēt arī dažādu metālu piesārņojumu. Arī degakmens pelni (27% Ca, 3.5% Mg) un koksnes pelni izmantojami augsnes kaļķošanai.
Otrreizējais resurss – gaļas un zivju pārstrādes atkritumi
No gaļas un zivju pārstrādes augsnes mēslošanai var tikt izmantoti zivju milti (9% N, 7% P2O5, nedaudz Ca); asins milti (kautuvju atkritumi, žāvētas asinis, satur vairāk nekā 12% N); līdzīgu daudzumu N satur ragu-nagu milti; izmantojami arī gaļas-kaulu milti (7.5-8.5%N, 12-14% P2O5); liellopu ādas milti (10.5-12.5%N; 0.2% P2O5). Šie pārstrādes atkritumi tiek žāvēti un sasmalcināti. Tie satur diezgan daudz slāpekļa, kā arī citi milti satur fosforu.
Otrreizējais resurss – cilvēku radītie bioloģiskie atkritumi
Pusi no sadzīves atkritumiem veido bioloģiskie atkritumi (viens cilvēks dienā saražo līdz 0.8 kg bioloģisko atkritumu). Tos iespējams kompostēt un tie ir piemērots mēslošanas līdzeklis teritoriju apzaļumošanai, piemēram, pie autoceļiem, kur netiek audzēti pārtikas augi, tā kā tie var saturēt dažādu veidu piesārņojumu, piemēram, smagos metālus. Bioloģiskie atkritumi satur aptuveni 1-1.5% N; 0.5-1.0% P2O5; 0.5% K2O. Latvijā to izmantošana varētu kļūt arvien populārāka, tā kā no 2023. gada visām pašvaldībām jānodrošina bioloģisko atkritumu šķirošana.
Otrreizējais resurss – notekūdeņu dūņas
Notekūdeņu dūņas satur daudz organisko vielu (65%), slāpekļa (3.9%) un fosfora (5.1% P2O5). Gada laikā Rīgā BAS “Daugavgrīva” tiek saražots 40000 t dabiski mitru notekūdeņu dūņu. Pēc smago metālu daudzuma tās tiek iedalītas piecās klasēs, tomēr pēc mikrobioloģiskajiem rādītājiem tās iedalītas netiek, ka arī aktuāla problēma ir notekūdeņu dūņu farmakoloģiskais piesārņojums. Lauksaimniecībā noteikti to izmantošanas ierobežojumi atkarībā no smago metālu daudzuma, audzētā kultūrauga, augsnes īpašībām un lauka izvietojuma, piemēram, pH, reljefa slīpuma. Līdz ar to lauksaimnieki tās izvairās izmantot, tāpēc tās drīzāk izmantojamas īscirtmēru plantācijām vai rekultivācijai, apzaļumošanai.