Pieaugošās vides problēmas, valsts līmeņa atbalsts un domāšanas izmaiņas motivē cilvēkus ilgtspējīgu risinājumu meklēšanai un sekmē virzību uz ilgtspēju arī materiālu pārstrādē. Galvenie centieni jāvērš uz atkritumu samazināšanu un ilgtermiņa vērtības radīšanu materiāliem, kur galvenā loma ir ekodizaina virzībai uz materiālu pārstrādi, pārveidošanu un atkārtotu izmantošanu, demontāžu un šķirošanu.
Stingrāki noteikumi piesārņojuma kontrolei un energoefektivitātei darbojas kā virzītājspēks ātrākām izmaiņām ražošanas sfērā, lai panāktu kompromisu starp vides un ekonomikas mērķiem. Primāro izejvielu aizstāšana ar sekundārajām var ievērojami samazināt vajadzību pēc neapstrādātām izejvielām, kuras parasti iegūst no derīgiem izrakteņiem. Literatūrā ir aprakstīta dažādu atkritummateriālu, piemēram, enerģētiskās rūpniecības pelnu, palmu eļļas degvielas pelnu, dabisko šķiedru u.c. atkritumu lietderīga izmantošana.
Pieejai, kas balstīta uz aprites ekonomikas principiem, ir nepieciešami ekoefektīvi un ekonomiski risinājumi ģeotehniskajā inženierijā. Tomēr materiālu izvēlei jābūt balstītai uz rūpnieciskā cikla analīzi un vietējās rūpniecības otrreizējo izejvielu pieejamību. Galvenajās otrreizējo izejvielu grupās ietilpst termiski apstrādāti atkritumi un rūpniecības atkritumi – tas tiks apspriests zinātniskajā publikācijā, kas pašlaik ir izstrādes procesā.
Runājot par terminoloģiju, dažus atkritumus var klasificēt kā blakusproduktus, tomēr, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesību aktos noteiktos īpašos kritērijus, kuri ir jāievēro (Direktīva 2008/98 / EK), ir problemātiski izmantot terminu “blakusprodukti”, tādējādi visas otrreizējās izejvielas galvenokārt tiek dēvētas par atkritumiem.